Katrā reliģijā ir savs priekšstats par pasaules tapšanu, tās uzbūvi un cilvēka lomu pasaulē. Vienā vārdā to sauc par kosmogoniju. Kosmogonijas mācība top caur rasu vai nacionālās uztveres arhetipiem, simboliem, tās dziļums un objektivitāte ir atkarīga no reliģijas dibinātāja personības, garīgās sensivitātes un viņa piederības Dievam, dievībai, dievību grupām, kas stāv aiz vienas vai otras reliģijas mācības, rituāliem utt. Jūdu bībeliskā kosmogonija ir veidojusies savādāk. Pēc iziešanas no Ēģiptes verdzības pirms 3025 gadiem pats Dievs Sinaja kalnā šīs tautas vadītājam Mozum deva bauslību (Toru). Teofānijas laikā Dievs Mozum parādīja debesu noslēpumus un pavēlēja taisīt Svētnīcu pēc oriģinālā debesu modeļa, ko Mozus skatīja pats savām acīm. Tāpēc visi jūdu svētnīcas uzbūves elementi simbolizē Visuma uzbūvi: 10 dimensijas, pamatbalstus, savienojuma elementus u.c. Centrālā svētnīcas daļa- Vissvētākā un Svētā vieta ir saistīta ar Dievu, Viņa Troni, eņģeļiem, spēkiem, enerģijām un Vārdu- Kristu, kas ir galva visiem Kosmosa konstrukcijas spēkiem un Draudzei (Kol.1:15). Pagānu tautām šāds objektīvs Visuma modelis nebija pieejams, jo viņu atklāsme nebija saņemta tieši no Dieva, bet caur Dievam pakārtotām neredzamās pasaules struktūrām. Kaut arī pagānu, īpaši Austrumu tautu tempļu konstrukcijā rituālos, upurēšanas sistēmā var atrast kopīgus elementus ar jūdiem, tomēr viņu kosmogonija nebija pilnīga. ... |
 Komentāri (1) | 2010-08-10 06:16 | Skatīts: 2848x |
|
Es esmu pārliecināts- vairums lasītāju būs pārsteigti, uzzinot, ka kristietības un jūdu konflikta galvenais cēlonis nav Kristus Persona, kuru jūdi nepieņēma kā Mesiju, un panāca Viņa krucifikāciju. Konflikts sākās ar to brīdī, kad patriarha Īzaka (Ichak, ivr.) sieva Rebeka (Rivka, ebr.) kļuva grūta un sajuta savā ķermenī rosāmies divus bērnus, par kuriem Tas Kungs teica: „Divas tautas ir tavā klēpī, un divas ciltis izraisīsies no tavām miesām. Un cilts sacentīsies ar cilti varas dēļ, un vecākais kalpos jaunākajam.” (1. Moz. 25:23) Runa ir par dvīņu brāļiem Jēkabu (Izraēlu) un Ēzavu. Kaut arī Ēzavs pasaulē nāca pirmais, tomēr pēc Dieva plāna pirmdzimtā tiesības guva jaunākais- Jēkabs, kurš jau dzimšanas brīdī bija ieķēries papēdī savam dvīņu brālim Ēzavam. Papēdis simbolizē cilvēkā esošā gara saskarsmes virsmu ar materiālo pasauli. 1. Moz. 3:15, ko teologi dēvē par protoevaņģēliju, ir teikts, ka „no sievas dzimušais čūskai sadragās galvu, bet tā iekodīs viņam papēdī”. Protams, šeit ir nepārprotama norāde uz Kristu, kurš ar Savu Golgātas upura nāvi uzvarēs čūsku- sātanu. Bet tas ir arī simbols gara uzvarai pār miesu. Ēzavs simbolizē miesīgu, no Gara neatdzimušu ticīgo, bet Jēkabs- dvēselisko, kurš vēl izcīnīs iekšēju cīņu, uzvarēs savu dabu un iegūs jaunu vārdu- Izraēls (1. Moz. 32:29; 35:10), kas norāda uz gara uzvaru pār dvēseli un miesu. Ebreju vārda „Jakov” (יעקב) sakne ir „akav” (עקב), kas tulkojumā nozīmē „pārvarēt”, „gūt uzvaru”, „atstāt pēdas”, t.i., kļūt par paraugu citiem. Vārds „Israel” (ישראל) ir abreviatūra, kuru veido pieci ebreju vārdi: IEŠ, SAR, ŠAR, ROE, EL (būtība, kas valda, dzied (slavē) un redz Dievu). Jēkaba ieķeršanās brālim Ēzavam papēdī simbolizē garīgā uzvaru pār miesīgo, kas prasīs vēl intensīvu un ilgstošu cīņu. Vārds „Esav” (עשו) nozīmē „spalvainais”, „ar sarkanu nokrāsu”. Iespējams, tā ir norāde, ka Ēzavs piedzima sarkanā krekliņā, ko jūdi sauc par „adoret” (אדרת) vai „ķēniņa mantiju”. Bērni, kas piedzimst šādā ietērpā ir no Dieva nolemti kļūt par valdniekiem. No Ēzava ir cēlušies daudzi Edomas ķēniņi, kas ir cīnījušies pret Izraēlu. Tās ir divas savā starpā karojošas ciltis, kas nākušas no vienas mātes miesām. Patriarhs Īzaks, abu bērnu tēvs, ar profētisku skatu redzēja, ka Ēzavs „dzīvos no sava zobena un beigās nokratīs no sevis sava brāļa jūgu” (1. Moz. 27:40). Miesīgajam cilvēkam garīgums ir jūgs, apgrūtinājums cīņā par savu varas pozīciju. Ēzavs ir gatavs uz visu: „Kad manam tēvam (Īzakam) drīz nāks bēdu laiki, tad es nokaušu savu brāli Jēkabu,” tā apņēmās Ēzavs. (1. Moz. 27:41) Naida palaišanas mehānisms tika iedarbināts. To vēl vairāk aktivizēja Ēzava saradošanās ar arābu ciltstēvu Išmaēlu, kura meita Mahalata kļuva par vienu no Ēzava sievām, kuras bija kanāanietes (1. Moz. 36:12). 1. Moz. 28:9 lasām: „Un Ēzavs devās pie Išmaēla un ņēma klāt pie savām sievām par sievu Mahalatu, Išmaēla Abrahama dēla meitu.” Išmaēls arī bija karotājs, kuram agresīvs raksturs un nolemtība karot: „Viņš būs savvaļas vīrs (mežonīgs), viņa roka būs pret katru, un ikviena roka būs pret viņu, un viņš nevienam savu brāļu starpā negriezīs ceļu.” (1. Moz. 16:12) ... |
| Komentāri (2) | 2010-07-26 22:36 | Skatīts: 2428x |
|
|
|
