Katrā reliģijā ir savs priekšstats par pasaules tapšanu, tās uzbūvi un cilvēka lomu pasaulē. Vienā vārdā to sauc par kosmogoniju. Kosmogonijas mācība top caur rasu vai nacionālās uztveres arhetipiem, simboliem, tās dziļums un objektivitāte ir atkarīga no reliģijas dibinātāja personības, garīgās sensivitātes un viņa piederības Dievam, dievībai, dievību grupām, kas stāv aiz vienas vai otras reliģijas mācības, rituāliem utt. Jūdu bībeliskā kosmogonija ir veidojusies savādāk. Pēc iziešanas no Ēģiptes verdzības pirms 3025 gadiem pats Dievs Sinaja kalnā šīs tautas vadītājam Mozum deva bauslību (Toru). Teofānijas laikā Dievs Mozum parādīja debesu noslēpumus un pavēlēja taisīt Svētnīcu pēc oriģinālā debesu modeļa, ko Mozus skatīja pats savām acīm. Tāpēc visi jūdu svētnīcas uzbūves elementi simbolizē Visuma uzbūvi: 10 dimensijas, pamatbalstus, savienojuma elementus u.c. Centrālā svētnīcas daļa- Vissvētākā un Svētā vieta ir saistīta ar Dievu, Viņa Troni, eņģeļiem, spēkiem, enerģijām un Vārdu- Kristu, kas ir galva visiem Kosmosa konstrukcijas spēkiem un Draudzei (Kol.1:15). Pagānu tautām šāds objektīvs Visuma modelis nebija pieejams, jo viņu atklāsme nebija saņemta tieši no Dieva, bet caur Dievam pakārtotām neredzamās pasaules struktūrām. Kaut arī pagānu, īpaši Austrumu tautu tempļu konstrukcijā rituālos, upurēšanas sistēmā var atrast kopīgus elementus ar jūdiem, tomēr viņu kosmogonija nebija pilnīga.
Jūdu reliģisko vadītāju, īpaši levītu cilts, uzdevums bija mācīt tautai iepazīt Dieva Personu, bīties Viņu, iemīlēt Viņu ar sirdi, dvēseli un miesas spēku (5. Moz. 6:5) un nekad nesajaukt Radītāju ar radību, kā to darīja pagānu tautas. Ar šādu skaidru kosmogoniju jūdiem vajadzēja ietekmēt pagānu tautas, lai tās no elkdievības un politeisma atgriežas pie vienīgā reālā dzīvā Dieva un kļūst par monoteistiem. Tāds bija Dieva plāns jau tajā laikā, kad Kristus vēl nebija iemiesojies Jēzus Personā. Ne velti Jēzus teica jūdiem, ka „Abrahams kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja...” (Jņ. 8:56).
Abrahams redzēja Kristus kā Visuma garīgās saules (Jņ. 8:12) rītausmas gaismu. Vēlāk Sinajā saņemtā Tora jau eņģeļa atnestā gaismā iekontūrēja Vārda formu (2. Moz. 23:21), līdz beidzot mācekļi Viņu ieraudzīja fiziskā miesā ietērptu (Mat. 16:16; Jņ. 14:8-11). Pirmie mesiāniskie jūdi-mācekļi, kuri Jēzus Personā saskatīja Kristu, bija „nemācīti un vienkārši cilvēki” (Ap.d. 4:13), kuri no Mesijas saņēma Toras īstās dievatklāsmes atslēgu, ar ko atvērt jūdu teologu izveidotos reliģiskos žogus ap dzīvības pirmavotu, kas jau tajā laikā jūdiem bija pieejams, bet kuru reliģiskie vadītāji bija nobloķējuši. Lūk. 11:52 Jēzus viņiem sacīja: „Vai jums, bauslības vīri, jūs esat noslēpuši atzīšanas atslēgu, paši jūs neejat iekšā un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat aizkavējuši.” Jēzus neveidoja jaunu „kristīgu” reliģiju vai Baznīcu ar citu kosmogoniju, bet centās tā laika jūdu vidē atvērt pieeju dievatklāsmes dzīvajam avotam, kuru Izraēla ārējie ienaidnieki (1. Moz. 26:15) un pašu reliģiskie vadītāji (Mat. 23:2) bija aizvēruši. Vienkāršie, neizglītotie jūdi- Kristus pirmie sekotāji- nespēja saviem jaunajiem draugiem (caur Kristu jūdu ticībā ienākušiem pagāniem) izskaidrot jūdu Bībeles kosmogoniju. Iespējams, tajā laikā tas nebija arī aktuāli, jo Kristus atziņas vienkāršība dāvāja pagāniem pestīšanas prieku. Vēlāk kristīgajā pirmdraudzē kosmogonijas jautājums kļuva aizvien aktuālāks, jo pagānismā izglītotie, ar pagānisma mistiku un ezotēriku saistītie vēlējās vairāk izprast savu jauno kristīgo ticību. Jāņem vērā, ka tas bija laiks, kad vēl nebija uzrakstīta un kanonizēta Jaunā derība. Uz šī neskaidrās kristīgās pirmdraudzes kosmogonijas mācības fona sāka parādīties dažādas nebībelsikas, mistiskas dievizziņas mācības, kas laika gaitā ieguva nosaukumu gnosticisms.
Gnosticisms ir reliģiski filozofiska kustība, kas pastāvēja no m.ē. 1.-3. gs. Tās nosaukums cēlies no grieķu vārda gnostikos- izzinošs. Sākumā gnostiķu kopas veidojās Romas impērijas austrumos- Ēģiptē, Sīrijā, Mazāzijā. Gnosticisms sevī sintezēja Austrumu politeisko reliģiju- kristietības un grieķu ideālisma filozofijas elementus. Pirmkristietība bija pakļauta gnosticisma ietekmei tādā mērā, ka tās atbildes reakcija bija doktrīnu izveidošana, ticības simbolu (credo) tapšana un pat Jaunās derības kanonizēšana un iekļaušana jūdu Bībeles kanonā. Tie bija centieni izveidot aizsargbarjeru pret gnosticisma daudzveidīgām mācībām, kas izgāja ārpus Bībeles konteksta, nepareizi skaidroja Kristus dabu, misiju utt.
Rodas jautājums: kādēļ gnosticisms radās tieši kristietības tapšanas sākuma posmā? Atbilde ir vienkārša. Attālinoties no jūdu pasaules uztveres un jūdu domāšanas veida un vairāk atveroties hellēniskajam (grieķu) domāšanas veidam un kosmogonijai, gnosticisms kā mistiska mācība sāka ieņemt brīvo „nišu”. Šādam pieņēmumam par labu runā arī gnosticisma mācības attīstība no pagāniskas mistikas uz klaju antisemītismu. Gnostiķi šo pasauli sāka skaidrot kā jūdu „ļaunā” Dieva Jahves vai Demiurga nepilnīgu, kļūdainu veidojumu. Šāda pieeja ir saprotama, jo, nezinot Bībeles kosmogoniju, kristiešu teologiem bija grūti izskaidro ļaunuma rašanos pasaulē: ja Dievs ir labs, tad no kurienes gan ļaunums, kādēļ Viņš pieļauj ļaunuma esamību? Ar šo gnosticismā sakņoto jūdu „ļaunā” Dieva Demiurga ideju bija apsēsts 3. reiha fīrers Ādolfs Hitlers. Viņa mēģinājums pasauli padarīt brīvu no jūdiem bija sakņots reliģiskā aprēķinā: likvidējot Demuirga adeptus- jūdus tiks liegta iespēja šim ļaunajam dievam valdīt pār cilvēci. Tāpēc nacisma ideologi centās pierādīt, ka Jēzus nebija jūds, bet ārietis, kuru „ļaunie” jūdi nomocīja Golgātā. Gnosticisms ir cieši saistīts ar okultismu, kas ir sātana darbības sfēra. Par pirmo gnostiķi tiek uzskatīts Sīmanis Mags, kuru Kristus māceklis Filips kristīja. Šis cilvēks ar okultu autoritāti valdīja Samarijā. Apustuļi viņu atmaskoja un attiecās uzlikt viņam rokas un lūgt. Par to varam izlasīt Ap.d. 8.nod. Sīmaņa Maga gnosticisms balstījās uz jūdaisma mistiskajām mācībām un tajā vēl nebija jūtams antisemītisms.
2.gs. Romā gnosticisma idejas sludināja bagāts kuģu īpašnieks no Pontas Markions. Viņš centās saliedēt kristiešus un atbrīvot „kristīgo” mācību no judaisma ietekmes. Ar to jāsaprot- atbrīvot kristiešus no jūdu bībeliskās kosmogonijas, kur viss radībā ir savstarpēji vienots un saistīts ar radītāju Dievu. Visums ir Dieva mājoklis vai Svētnīcas, un cilvēks minivisums, kurā Radītājs ielicis visus vadības „grožus”, lai cilvēks kā „zemes sāls” un „pasaules gaišums” varētu ietekmēt un noteikt radībā Dieva Gara dominanci pār miesīgi dvēselisko pirmsākumu. Cenšoties atbrīvoties no jūdu Bībelē dotās dievatklāsmes, bija grūti Kristus Personā saskatīt cilvēcisko un dievišķo dabu. Tā radās monofizisma mācība, viltus askētisms- cīņa pret miesu kā ļaunuma perēkli.
Austrumu gnosticisma mācībā bija jūtama zoroastrisma ietekme. Gnostiķu-maniheistu sekta sludināja kosmiskā duālisma mācību. Gnostiķi šo pasauli uzskatīja par ilūziju, kuru pārvalda jūdu ļaunais dievs Demiurgs. Viņi mācīja, ka pasaule ir sveša labajam Dievam, kurš atrodas Klusumā, viņš ir neizzināms, viņam nav vārda, viņš veido pleromu- gaismas valstību, kurā var ieiet atmodinātais cilvēka gars.
Gnosticisma mācība ir daudzveidīga. Tajā atrodami bībeliski elementi, bet tie nav iekļauti vienotā Bībeles kosmogonijas struktūrā. Kā jau teicu, baznīctēvi uz haotisko gnosticisma mistiku reaģēja ar „skaidri” teoloģiski formulētu mācību, kas kristietību ieveda aizvien dziļāk grieķiskajā domāšanas veidā- loģiskajā prātuļošanā, kas vairs nebalstījās uz jūdu domāšanu un bībeliskās atklāsmes pamata. Tā miesīgi dvēseliskie pirmsākumi Baznīcā ņēma virsroku pār dinamisko jūdu dievatklāsmi un gnosticisma maldinošo mistiku. Tikai šādā Baznīcas spiritualitātē varēja attīstīties antisemītisms līdz tā galējai kulminācijai holokaustā kristīgā Eiropā. Tikai šādā no dievišķā pirmavota atšķirtā Baznīcā vārēja iesakņoties un uzplaukt vispretīgākie grēki- reliģiskā korupcija, jutekliskums, homoseksuālisms, pedofīlija u.c. Mūsdienās Baznīcās visās konfesijās vērojama migrācijas tendence. Kristieši Baznīcas ietvaros meklē atbildi uz savām garīgajām slāpēm un apstiprinājumu apjausmai, ka Kristus organisms- draudze nevar pastāvēt sašķelta, atdalīta no jūdiem, no procesiem sociumā, no planetārām un kosmiska mēroga norisēm. Šodien aktuāls kļūst reformācijas laika lozungs Ad fontes –Pie pirmavotiem. M.Luters nespēja šo lozungu realizēt, jo viņa sirds bija nobloķēta ar Romas katoļu Baznīcā mantoto antisemītisma naidu. Viņš nespēja arī saprast, ka jūdu bībeliskajā dievatklāsmē doto kristīgās ticības pirmavotu nevar atvērt, pārbīdot vai likvidējot dažus antisemītiski noskaņoto baznīctēvu teoloģiskos reliktus Baznīcas mācībā, kuras pašas pamatos ielikts kļūdains pieņēmums, ka jūdu ir Dieva atmesta tauta, kuru aizvieto Baznīca kā Jaunās derības Israēls.
Mesiāniskās draudzēs un Baznīcā kristiešu vidū vērojamā tendence Kristu meklēt Torā vai Bauslībā nav atgriešanās pie „mirušās jūdu bauslības burta” vai „nomaksāšana zem bauslības lāsta”, no kura Kristus mūs ir atpircis. Tas ir Svētā Gara vadīts process, caur ko pats Dievs grib Baznīcu atgriezt pie ticības pirmavota.
Šo procesu neviens nespēs apslāpēt, jo cilvēkā esošais Dieva Gars ir lielāks par reliģisku mācību sašaurinātām pseidogarīgām telpām un cilvēku centieniem apslāpēt atklāsmi. Bībeliskās atklāsmes trūkums Baznīcā bija un ir priekšnoteikums maldu mācību tapšanai un reliģiskai augstprātībai, kas sašķeļ Kristus Miesu visos līmeņos arī šodien.
„Kur nav atklāsmes (HAZON, ivr.), tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma, tā raksta Sālamans (Sal.p. 29:18) Jēzus nerunāja ar mācekļiem mūsdienu Bībeles skolu vai universitāšu teoloģiskās kategorijās, bet Viņš atgādināja pravieša teikto: „Es atdarīšu savu muti līdzībās, Es runāšu lietas, kas apslēptas no paša iesākuma.” (Mat. 13:35) Tā laika Bībeles skolotājiem Jēzus teica: „Ikkatrs Rakstu mācītājs, mācīts Debesu valstībai, ir līdzīgs nama kungam, kas izdod no sava krājuma jaunas un vecas lietas.” (Mat. 13:52)
Vecā derība kļūst „veca” tiem, kas pazaudējuši atklāsmi. Atklāsme par Kristu, Viņa uzvaru un pestīšanas plāna dziļumu nevar būt pilnīga bez tās sākuma Bībeles radīšanas stāstā un dinamiskas attīstības cauri mūsu laikmetam virzībā uz nākotni. Šāda dinamiska, radoša dievatklāsme palīdz saprast šo laikmetu, kurā dzīvojam, dod gudrību un spēku pozitīvi ietekmēt notiekošos procesus un bagāti atalgo ar prieku dzīvot, apzinoties savu piederību Debesīm un Dievam, kura atziņas pilnībā pieaugam no dienas dienā.
Agris Iesalnieks
